Ciklamenas
dārzam un palodzei

 

Vispopulārākās ir palodzei domātās Persijas ciklamenas, it īpaši miniatūrās šķirnes, kas labāk piemērojas dzīvei istabā, bet galvenais – zied bagātīgāk un ilgāk. Taču divas ciklamenas Latvijas klimatā var augt arī dārzā – kosas ciklamena, kas uzzied februārī, martā, un efejlapu ciklamena, kas zied septembrī un oktobrī.

 

No apmēram 20 pasaulē zināmām ciklamenu sugām kā podu kultūra tiek izmantota Persijas ciklamena (Cyclamen persicum), tautā visbiežāk nepareizi saukta par Alpu vijolīti. Starp savām radiniecēm tā izceļas ar lielākām un skaistākām lapām. Savvaļā sastopamas divas varietātes (C. persicum var. persicum), kas zied ziemā un pavasarī, un viena (C. persicum var. autumnale) – rudenī ziedošā. Ir arī vairākas formas, kas atšķiras ar dominējošo ziedlapu krāsu – no tīri baltas caur dažādu toņu rozā līdz koši sarkanai un karmīnsarkanai. Šo ciklamenu dabīgais izplatības areāls ir, sākot no Ziemeļāfrikas līdz Rietumāzijai un iesniedzoties arī dienvidaustrumu Eiropas daļā – Kiprā, Izraēlā, līdz Grieķijas austrumu daļai. Tās aug galvenokārt kaļķainās augsnēs.

Ja nopirkts vai uzdāvināts ciklamenas podiņš, ko grasāties izziedināt šosezon, bet neplānojat saglabāt nākamajam gadam, galvenais ir nodrošināt nepieciešamos apstākļus – gaišu, labi vēdinātu, vēsu telpu ar paaugstinātu gaisa mitrumu. Vispiemērotākā audzēšanai būs austrumu puses palodze. Ja tādas nav, var audzēt arī uz citām palodzēm, bet tā, lai augus neskar tieši saules stari. Ja gaisma pietrūks, ziedkāti stīdzēs. Ar telpas vēdināšanu parasti problēmu nav, bet ciklamena nedrīkst atrasties caurvējā. Kosas ciklamena var izturēt mīnus 7–10 oC aukstumu, savukārt efejlapu – līdz pat mīnus 29 oC salu.

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
LAIKA PROGNOZE   JANVĀRIS

 

Janvārī dārzi dus ziemas mierā. Tomēr modrību nevajag zaudēt, jo mūsu klimatiskajā zonā šajā mēnesī jārēķinās gan ar vējiem, gan kailsalu, kā arī slapju sniegu un atkalām. Katrs no tiem var nodarīt kādu posta darbu. Diemžēl laikapstākļi ir nepārvarama vara, ko nevar mainīt. Var tikai piemēroties. Tāpat jāpieņem kā aksioma atziņa, ka visu nosargāt neizdosies. Jebkurā jaukā ziemas dienā var izstaigāt dārzu un pārliecināties, vai viss ir kārtībā, kā arī pieņemt lēmumu, kurš koks vai krūms aug nevietā, tāpēc novācams, kam jāveido vainags un jāizzāģē zari. 

Vairāk jaunajā numurā!

 
Veselības
un jaunības oga

 

Melnā plūškoka ogas ir veselīgas, tomēr, tās ēdot, jābūt uzmanīgam – ja apēd vairāk nekā sauju svaigu ogu, var dabūt sliktu dūšu un „ātras kājas”. Turklāt drīkst ēst tikai pilnīgi gatavas ogas, jo negatavās ir indīgas.

 

Neskatoties uz to visu, melnais plūškoks ir ļoti veselīgs. Tomēr, pirms to sāk lietot, vēlams pamēģināt nelielus tā daudzumus, piemēram, apēst 20 ogas un pagaidīt 30 minūtes. Ja pašsajūta nepasliktinās, var apēst vēl kādas ogas. Ēst var tikai melnās, pilnīgi gatavās ogas, jo negatavas ogas un sēklas ir indīgas, tās satur sambunigrīnu. Arī lietojot karsētu sulu, ievārījumu vai ziedu sīrupu, ieteicams vispirms pamēģināt nelielu daudzumu, jo katram var būt cita reakcija uz šī auga bagātīgo saturu.

 

Plūškokam ir nepieciešama trūdvielām bagāta augsne. Tā kā plūškokam ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma, tas jāstāda vietā ar labi noregulētu ūdens režīmu, kur augsne ne iekaltīs, ne arī ilgstoši būs pārmitra. Vēlamā augsnes reakcija ir pH 5,5–6,6.  Plūškoki zied salīdzinoši vēlu, tāpēc to ziedus salnas bojā reti. Tomēr tos nav vēlams stādīt ieplakās, īt īpaši šķirnes – dienvidnieces, jo jaunie dzinumi var zemās temperatūras neizturēt. Vējainās vietās nepieciešams izveidot vēja aizsargstādījumu.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Pluskoks2.jpg
Apdobes kopšana

 

Augsni var uzturēt melnajā papuvē, līdz plūškoki ieaugas un nostiprinās. Var lietot mulču un jau pirmajā gadā rindstarpās sēj zāli, kuras sastāvā ir daudz tauriņziežu, kuri bagātina augsni ar slāpekli. Ja augsni nemulčē, nezāles var apkarot ar herbicīdiem, bet nav pieļaujama frēzes un kultivatora lietošana, jo tie traumē saknes. Lietot var kontaktherbicīdus. Svarīgi nepieļaut augsnes sablīvēšanos, jo plūškoki to nepanes. Tādēļ audzējot rindstarpās lielas daudzveidības zālienu, kura sastāvā ir gan graudzāles, gan tauriņzieži, gan augi ar īpaši dziļu sakņu sistēmu, ir iespējams nodrošināt augsni gan ar organisko vielu, gan to irdināt ar augu saknēm, kas rada labvēlīgus apstākļus plūškoku audzēšanai.

Botānikas jenotsuns

 

1948. gadā Latvija no PSRS Lauksaimniecības akadēmijas Karēlijas filiāles saņēma puskilogramu Sosnovska latvāņa sēklu. Kā perspektīvu lopbarības augu to iesēja Madonas rajona Barkavā. Latvānis joprojām labi garšo aitām, kazām un liellopiem. Taču mūsdienās tas ir vienīgais invazīvais augs, par kura audzēšanu draud sods.  Jauno gadu sākam ar apņemšanos iznīcināt dabai un cilvēkam bīstamo latvāni. Lai efektīvāk, dariet to kopā ar vietējo pašvaldību.

Invazīvo augu – tādu, kas ienākuši no svešām zemēm un tik labi iejutušies, ka strauji vairojas un izspiež vietējās sugas, – saraksts Latvijā ir diezgan garš: Kanādas zeltgalvīte, puķu sprigane, krokainā roze, ķekaru korinte, spožā klintene, smiltsērkšķis, Japānas un Sahalīnas dižsūrene u.c.

 

Taču Sosnovska latvāni agresivitātes un spējas izplatīties ziņā nepārspēj neviena cita suga. Jau pagājušā gadsimta 80. gados augu aizsardzības eksperti to nosauca par „botānisko jenotsuni” un atzina par īpaši bīstamu nezāli. Taču tobrīd latvānis vēl atradās cilvēka kontrolē – tālaika kolhozi to regulāri pļāva zaļbarībai, neļaujot nobriest un izsēties sēklām. Tad nāca 90. gadi – kolhozu sabrukšanas un īpašumu atgūšanas laikā latvāni neviens neuzmanīja, un ar to pietika, lai tas strauji pārņemtu milzīgas Latvijas teritorijas. Latvānis ražo ļoti daudz sēklu, kuras izplata vējš, ūdens, putni un cilvēki. 

Kā cīnīties ar latvāni, kāpēc tam nedrīkst ļaut izplatīties uzziniet jaunākajā numurā!

Latvāņu visvairāk skartās teritorijas Latvijā

 

Latvānis aug visur. Tikai 12 novadi ir brīvi no latvāņiem. Vislielākās latvāņu audzes ir ap reģioniem, kur savulaik latvāni ieveda un audzēja visvairāk – Barkavā pie Madonas, Pelčos pie Kuldīgas. Patlaban latvāņa visvairāk skartais novads ir Cēsis. Lielas latvāņu audzes ir Siguldas pusē, Ķekavā, Rīgas reģionā – kopumā 107 Latvijas novados un pilsētās. Pa stigām, elektrolīnijām, sērsnu vējš un putni aiznes latvāņa sēklas, un, ja tās nogatavojušās, ierobežot nav iespējams.

 
Permakultūras dārza tapšana

 

Savu nelielo dārzu Cēsu pusē diplomēta permakultūras dizainere Guna Zālamane kopj jau septiņus gadus. Gunas domubiedre Daira Kiļupe teic – tas ir dārzs, kurš nav jāravē un kura veidošanā izmantoti dabā noskatīti principi.

 

„Kad ieguvu šo zemes pleķīti, te pat nezāles īsti neauga un zemē nedzīvoja sliekas. Bet mēs taču zinām, ka dabā zeme ir kaila un neauglīga tikai pēc katastrofām,” stāsta Guna Zālamane. Pirmajā pavasarī iestādījusi gurķus, bet tie visi „salīda” zemē. Viens no iemesliem – noplicināta, smilšaina augsne, faktiski grants. Turklāt vieta bija ļoti sausa, augiem trūka valgmes. Arī tagad ūdens ir vien tik daudz, cik notek no siltumnīcas jumta un sakrājas mucās, bet dārzs tomēr dzīvo, jo mitrumu Guna piesaista, zemi mulčējot.

 

Mulčēšanu viņa sāka jau pirmajā vasarā, pirms tam zemi mazliet pairdinot ar kapli, bet ne uzrokot, jo rakšana samaisa augsnes struktūru. Mulčai tika izmantota svaigi pļauta zāle un siens pamīšus ar koku zariem. Vietā, kur nākamajā gadā bija paredzēts veidot dobi, tika uzlikta apmēram 40 cm bieza mulčas kārta. Zem tās arī vēlā rudenī ilgāk saglabājās siltums un mitrums, ilgāk darbojās baktērijas, kas mulču pārvērta trūdvielās, un mitinājās sliekas.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Atstāt dārzā to, kas pavasarī būs jānes atpakaļ

 

Rudenī kad būs nobirušas lapas, nevajag zemi noskrāpēt tukšu. Lapas labi noder, lai augļu kokiem un ogu krūmiem nosegtu apdobes. Lapas pa ziemu labi sablīvējas un pilda mulčas funkcijas, bet vēlāk sadaloties rodas barības vielas. Šādiem lapu klājumiem var pievienot dažādu augu lakstus, ko var ieklāt kopā ar lapām. Nav jēgas nest no dārza prom to, kas pārvēršas par barības vielām citiem augiem. Arī prakse, ka rudenī visu nes no siltumnīcas ārā, bet pavasarī atpakaļ, nav īsti pareiza. Tomātu lakstus var nogriezt un atstāt dobē zem mulčas slāņa, kur tie satrūd.

 
Ziemcietes
kā zāliena aizstājējas

 

Zāliena aizvietošana ar zālienam līdzīgo ziemciešu stādījumiem ieteicama vietās, kur zāle īsti negrib augt, vai tur, kur tā grūti kopjama. Zāliena imitēšanai ieteicami augi, kas prasa mazāku kopšanu nekā mauriņš. Lakstu apgriešana un lapu nogrābšana šajos stādījumos nav paredzēta.

 

Zāliena aizstājēju stādījumam jābūt tikpat un vēl mazāk prasīgam pret kopšanu kā zālienam. Ja zāliens ir pļaujams divreiz mēnesī, tad zālienu imitējošam ziemciešu stādījumam jābūt pārstaigājamam vienu reizi mēnesī, lai izravētu ieviesušās nezāles un koku sējeņus. Lakstu apgriešana un lapu nogrābšana šajos stādījumos nav paredzēta. Augi spēj pašattīrīties (nokaltušas vasas un ziedkopas pāraug ar jaunām), bet kritušās koku lapas bagātina augsni ar trūdvielām un kavē nezāļu ieaugšanu. Mulčēšana, piesegšana pa ziemu nav vajadzīga.

 

Primārais un galvenais darbs ir pārrakt esošo augsni, atbrīvojot to no daudzgadīgo nezāļu sakneņiem un saknēm, vajadzības gadījumā uzlabot ar kompostu vai trūdzemi, kūdru.

 

Jāpārdomā audžveida ziemciešu apstādītā laukuma norobežošana no parējās zaļās zonas. Labāk, lai tas būtu apmalīšu, bruģējuma, metāla slokšņu veidā un sniegtos līdz 30 cm dziļumam zemē. Ja norobežojums nav paredzēts, stādījumam jāizvēlas pudurveida vai cerveida augi.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle