Kirbji.jpg
Kā saglabāt
dārza karali ķirbi?

 

Oktobra sākumā, pateicoties garākai vasarai, pilnā krāšņumā un daudzveidībā dārzā vēl gozējas ķirbji. Ap šo laiku tiek rīkotas ķirbju izstādes un rekordistu svēršana. Tādos brīžos gribas arī pašam izaudzēt kaut ko tādu. Patiesībā tas nav grūti.

 

Ķirbju šķirņu daudzveidība ir milzīga. Piemēram, zemnieku saimniecībās vai pie ķirbju kolekcionāriem vienlaikus uz lauka var aplūkot 50, 60, pat 80 dažāda lieluma, krāsu un formu – oranžus, dzeltenus, zaļus, pelēkus, apaļus, garenus, bumbierveida, tievus un izliektus – ķirbju šķirņu pārstāvjus.Dārzkopības speciāliste Mārīte Gailīte teic, ka sava veida ķirbju mode tomēr pastāv. Var audzēt lielaugļu ķirbjus, kuru svars sasniedz 20–30 kg, bet ir arī smagāki – no 50 līdz 70 kg. Ir dārzkopji, kurus vada sportisks mērķis izaudzēt ķirbjus smagsvarus. Latvijas rekordu šajā ziņā sasniedza Luīza Neimane no Kuldīgas novada 2018. gadā, izaudzējot 574 kg smagu ķirbi.

 

Ķirbjus no lauka vajadzētu novākt līdz pirmajām rudens salnām. Vai ķirbis ir nogatavojies, var secināt pēc ķirbja kātiņa, kas sakalst un pārkoksnējas. Novācot ražu, pie ogas jāatstāj vismaz pussprīdi garš kātiņš. Pretējā gadījumā ķirbis ātri sāks bojāties. Pie rudens ķirbjiem pieder, piemēram, muskatķirbji, kas ir viegli sagriežami un nomizojami. Tad seko ziemas ķirbji ar stingru mizu. Cik ilgi tie uzglabāsies, atkarīgs no tā, kāda bijusi vasara – sausa vai slapja, vai ķirbjiem pieticis saules. Ja nav speciālas ķirbju uzglabāšanas noliktavas, tos bez īpašām problēmām var uzglabāt arī dzīvojamajās telpās. Labāk, protams, būtu, ja tā ir pavēsa un labi vēdināma. Tad atliks tikai pa laikam paskatīties, vai ķirbji nav sākuši pūt.

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
LAIKA PROGNOZE   OKTOBRIS

 

Oktobra pienākums ir sagatavot zemi un augus drīzajai ziemai. Tā īstā daba izpaužas nakts salnās, pelēkās miglas un lietus dienās, bet ne tikai tā. Tas ir arī krāsām bagāts mēnesis. Zeltainas un sārtas kļuvušas koku lapas, smaragdzaļi ziemāju sējumi, pļavas un atmatas pelēcīgi rūsganas, bet egles smagnēji tumšzaļas. Oktobrī vēl jānovāc raža, kas glabājama ziemai, jāiestāda koki, krūmi, sīpolaugi, jāsakopj augu mājas un augļu dārzi. Ja laiks pieturas silts, to visu var darīt bez steigas, izbaudot katru dzidro, saulaino, bet īso rudens dienu.

Vairāk jaunajā numurā!

 
Oktobrī ziedošās graudzāles

 

Vairums graudzāļu zied jūlijā, augustā, septembrī. Vēlāk rudenī tās ir dekoratīvas, taču jau noziedējušas. Bet ir dažas, kas joprojām skaisti zied arī oktobrī. Turklāt pirmās salnas tās iekrāso purpura un oranžīgos toņos.

 

Ilgmūžīgas, krāšņas un mazprasīgas – tā trīs vārdos varētu raksturot graudzāles – zālveida ziemcietes, kas pēdējos gados, iedvesmojoties no pilsētu apstādījumiem, ienākušas arī privātos piemājas dārzos, tos brīnišķīgi izdaiļojot vēlos rudeņos. Kā uzsver ainavu arhitekte Lauma Garkalne, vairums graudzāļu ir skaistas arī vasarā – lai gan vēlu mostas – dažas tikai ap Jāņiem, tās apstādījumu dobēs veido gaumīgus, zaļus pudurīšus. Taču vasaras puķu ziedēšanas laikā graudzāles īsti nenovērtējam. Tās pamanām, kad nozied pēdējās miķelītes un mārtiņrozes.

Lauma Garkalne saka – ja dārzs vai dobei paredzētā vieta ir maza, nav obligāti graudzāles jāstāda ar kaut ko kopā. Tās dekoratīvi izskatās arī vienas pašas. Vienīgais, kas jāņem vērā, ir to augstums. Jo tās var izaugt tikai 20–30 cm augstas, bet var sasniegt arī 1,80–2 m augstumu. Zemākiem apstādījumiem izvēlieties auzenes, grīšļus, kelērijas, zemzālītes. Piemēram, mazās auzenītes izaug tikai 25–35 cm augstumā. Skariņas tām ir gaiši pelēcīgas. Lapojums – atkarībā no šķirnes – dzeltenīgs, sulīgi zaļš, zilgani zaļš. Tās ieteicamas mazās dobēs, jo lielās – pazudīs.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Graudzales2.jpg
Vai rudenī mainīs toni?

 

Krāšņie toņi daļai graudzāļu lapu un skaru veidojas, tikai pazeminoties temperatūrai septembrī un oktobrī. Jo aukstāks kļūst laiks, jo košākos – sarkanīgos, purpura, oranžos, dzeltenos – toņos krāsojas graudzāles. Piemēram, miskantes kļūst brūni oranžīgas, molīnijas – dzeltenas. To, vai tā notiks, noskaidrojiet stādaudzētavā, izvēloties konkrētu šķirni. Graudzāļu šķirņu ir daudzi desmiti. Tās atšķiras ne tikai pēc augstuma, bet arī pēc tā, vai rudenī krāsojas košos toņos vai veido spilgti krāsainas skaras. Tas pērkot jānoskaidro. Piemēram, šķirnēm, kuru lapas jau ir svītrainas, rudenī koši toņi neveidojas. Arī grīšļi lielākoties savu toni nemaina jau kopš pavasara, vienīgi pavasarī tas ir bālāks, rudenī izteiktāks. Dažas grīšļu šķirnes ir ziemzaļas.

Skaistules kannas

 

Kannām piemīt grezns skaistums. Vienīgi pēdējos gados tās bojā neārstējams vīruss, kura dēļ iet bojā lielas kolekcijas. Kā to atpazīt savā dārzā? Kā neievazāt ar jauniem stādiem, ja pašu dārza kannas ir veselas?

Jau labu laiku kannas Latvijā vairs nav eksotisks augs. To sakneņus var nopirkt lielajos dārzkopības centros, jaunstādus - stādaudzētavās. Iespējams, atkal būs entuziasti, kas sāks veidot kolekcijas, kā kādreiz Ritma Apsīte, Ina Ruicāne. Tomēr par kannām joprojām ir daudz nezināmā, it īpaši par slimībām. Viens no vīrusiem ir neārstējams un patlaban kannām izraisījis īstu epidēmiju.

Kannām konstatēti pieci dažādi vīrusu veidi, bet pēc Lielbritānijas virusologu pētījumiem tikai viens no tiem izraisījis īstu epidēmiju – kannu dzeltensvītrainību (yellow strike virus apzīmē ar burtiem CaYSV). Šis vīruss ir tikai kannām, un to pārnēsā spārnotā laputs. Agrīna vīrusa stadija – bālas joslas un švīkas gar lapu dzīslām, bet vēl nav lapu deformācijas. Vīrusam raksturīgs joslu pārrāvums, kas izskatās kā divi cieši blakus esoši ķīļi. Augi jāiznīcina – jāsadedzina jau šajā stadijā.

Lai gan šķiet, ka jāmeklē dzeltenas svītras (pēc vīrusa nosaukuma), tomēr dabā tās ir bāli zaļas – vienīgi uz zaļas lapas fona izskatās kā dzeltenas. Svītras/joslas redzamas gar dzīslu malām – parasti ap 3 mm platas, nosmailinātas galos. Reizēm bālās joslas ir  it kā vidū pārtrūkušas un izskatās kā divi ķīļi, cieši blakus esoši. Šī slimība pamanāma jau pavisam jaunām, vēl pilnībā neatplaukušām lapām, bet ir gadījumi, kad simptomi parādās vēlāk, tādēļ kannas jānovēro visu sezonu. Vīruss vislabāk pamanāms uz zaļo lapu šķirnēm, sliktāk – uz svītrainajām.

Vairāk uzziniet jaunākajā numurā!

 
Kā kopt, audzēt un ieziemot?

 

Ar kannu selekciju vispirms sāka nodarboties Francijā 1840. gadā. Apmēram tajā pašā laikā arī Amerikā. Tika krustotas sugas, atlasīti interesantākie īpatņi, tomēr šķirņu skaits bija niecīgs.

Līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem kannas pasaulē bija redzamas galvenokārt botāniskajos dārzos, pilsētu parku stādījumos. Mūsdienās tīras sugas dārzos ir retums. Dārzos audzētās tiek iedalītas grupā, ko tā arī sauc par dārza kannām (С. х generalis). Tās ir selekcionāru sarežģītu krustojumu rezultātā radīti hibrīdi. Kopš 80. gadiem radīto šķirņu skaits krietni pārsniedz tūkstoti, un darbs joprojām turpinās.

Kā apturēt „spāni”?

 

Iepriekšējā siltā ziema Spānijas kailgliemezim Latvijā bija īpaši labvēlīga. Tāpēc aizvadītajā vasarā tas bija savairojies īpaši daudz. Nākampavasar būs jāsāk jauna cīņa, bet, lai kaut daļēji to ierobežotu, tagad, oktobrī, vajadzētu iznīcināt gliemeža sadētās olas.

Spānijas kailgliemezis ir veiksmīgi adaptējies Latvijas klimatā un jau labu laiku pārkāpis slieksni, kad radījis problēmas tikai atsevišķās Latvijas vietās. Tagad tas sastopams visā valstī. Tas atbilst galvenajiem invazīvās sugas kritērijiem – apdraud dabiskos biotopus, piemēram, dabā krustojoties ar sarkano kailgliemezi, „spānis” pamazām var izspiest to, asimilēt. Turklāt tas var radīt apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai. Un tam pie mums nav daudz dabisko ienaidnieku.

Ar kailgliemežiem varētu baroties mežacūkas, āpši, peļveidīgie grauzēji, dažādi putni, bet, tā kā šī suga uzturas cilvēku mītņu tuvumā, mežacūkas pagalmā nenāk bieži. Šo gliemju ir pārāk daudz, lai ar tiem tiktu galā eži. Gļotu dēļ gliemis aizlipinās ežiem vai pelēm muti. Tas savā ceļā ēd teju visu, ko atrod, sākot no dažādu sugu augiem (īpaši tam garšo ķirbjveidīgie augi, un augi, kuros ir daudz cukura, dažādi augļi un ogas, ēd arī kartupeļus, tomātus un citas dārza kultūras) un beidzot ar pārtikas atliekām, dzīvnieku fekālijām, beigtiem dzīvniekiem.

Saulainās dienās tie nav viegli ieraugāmi, jo slēpjas mitrās, ēnainās vietās, kur saule virsū nespīd, – zem lapām, daļēji ierokoties augsnē, neiestrādātās augu atliekās, ķieģeļu lauskās un citās vietās, kur arī dienā saglabājas mitrums. Tie izlien tikai vakarā un tad dara savu melno darbiņu – nograuž augiem gan lapas, gan saknes, gan ziedus. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Valsts augu aizsardzības dienesta ieteikumi

  • Augsnes virskārtas apvēršana vai irdināšana, augsnes nosusināšana.

  • Izvairīšanās no gliemežiem tīkamu kultūraugu sēšanas mitrās augsnēs un meža tuvumā. Der atcerēties, ka zem ēnā augošu augu lapām gliemeži barošanos turpina arī dienas laikā.

  • Aizsargjoslu (smilts, grants, neapsēta un veģetācijas periodā rušināta augsnes josla u.c.) veidošana starp dārzu un vietām, kur pulcējas gliemeži.

  • Nezāļu ierobežošana kultūraugu sējumos un stādījumos, kā arī lauka vai dārza malā.

  •  Pievilinātājslazdu (kastes, ūdenstrauki) uzlikšana ar gliemežiem tīkamu ēsmu, piemēram, rūgstošiem šķīdumiem (alu).

Rudens lapu un dārza atlieku kompostēšana

 

Gudrās rekomendācijas par komposta veidošanu reālajā dzīvē ir ļoti grūti izpildāmas. Kur gan skaita, cik procentu veido sulīgās, cik koksnainās atliekas? Arī fiziski smago komposta pārrakšanu spēj vien retais. Tomēr ir principi, kurus vērts ievērot.

Pirmais jautājums – ko darīt ar nobirušajām lapām? Daudzi dārzkopji joprojām katru rudeni cītīgi savāc nobirušās lapas, lai vēlāk tās sadedzinātu, jo tā darīja viņu vecvecāki. Tomēr koku lapu dedzināšana nav labākais to utilizēšanas veids. Zem kokiem un krūmiem, zālienā, uz sakņu dārza dobēm tās var atstāt, lai satrūd un veicina augsnes auglību. Nobirušās lapas ir jānovāc no celiņiem, auto stāvvietām un braucamās daļas, kur tās, slapjas un puspuvušas, var radīt nopietnu risku cilvēku drošībai. Taču lapas satur daudz organisko un minerālvielu, kuras labāk atstāt augsnes ielabošanai.

Daudzus audzētājus biedē, ka uz ogulāju un augļu koku lapām var pārziemot dažādu infekciju ierosinātāji. Šāds risks tik tiešām pastāv, ja lapas ziemā pilnībā nesatrūd. Lai veicinātu straujāku to satrūdēšanu, ir vērts apstrādāt nobirušās lapas ar līdzekli „Biokompostētājs”, izkaisot to lietainā laikā. Ja tas šķiet sarežģīti, nobirušās lapas var apsmidzināt ar karbamīda šķīdumu (koncentrācija 5%, proti, 50 g/l) – arī tas veicinās mikroorganismu darbību.

Garākās augu daļas – vasas, stublājus, ziedkātus – ir vērts sagriezt īsākos gabalos. Arī tas ir vajadzīgs, lai paātrinātu trūdēšanu. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
01_DP 10.jpg