Kas būs modē
nākamajā desmitgadē?

 

Noslēdzot rēķinus ar 2019. gadu un ieejot 2020. gadā, „Dārza Pasaule” savelk galus iepriekšējai desmitgadei un ieskatās jaunajā. Kādi augi un risinājumi dārzos ienāks, kādi – aizies? Kā katrā nozarē – apģērba, auto, ēdienu, mūzikas – arī dārzu modē ir tendences, kas mainās, jo mainās iedvesmas avoti, tehnoloģiskās iespējas, klimats, cilvēku domāšanas veids un vajadzības. Kas būs dārzu modē nākamgad un turpmākajos gados?

 

Ap 2000. gadu modē bija atteikties no augļu un sakņu dārziem. 2008.–2009. gada krīzes laikā tie atgriezās. Kas notiks nākamajā desmitgadē?

Andrejs Svilāns: Paša bērns vienmēr paliks paša bērns! Kaut pašizmaksu rēķinot, paša kartupelis vai tomāts ir vienkārši apzeltīts. Bet nav jau tik traki – ar rakšanu, laistīšanu un visu citu kopšanu tas mums licis izkustināt rokas un kājas, aizvietojis trenažieru zāli, palīdzējis izvēdināt galvu, aizbēgt no kārtējās ziepju operas televīzijā, ļāvis atpūsties no citiem un citiem – atpūsties no mums. Kizils jeb ēdamais grimonis, zelta jāņogas, aktinīdijas, irbeņu pārtikas šķirnes, ēdamie sausserži, krūmmellenes, vīnogas, pat saldie ķirši – ir daudz kultūru, no kurām joprojām nepamatoti baidāmies. Ne visi augs visur, bet vajag mēģināt.

Inese Nāburga: Nav iemesla atteikties no labumiem, kas ienākuši dārzā pirms pārpilnības laikiem. Daudzgadīgiem vai pašizsējā augošiem viengadīgiem, mazprasīgiem ogulājiem un garšaugiem, kas neprasa lielu aprūpi un ir lielisks papildinājums ēdieniem, nevajag daudz vietas.

Maurloki, gurķumētras un piparmētras, rukola, dilles, upeņu krūmi – šiem dārza iemītniekiem vienmēr izdodas negaidīti iepriecināt saimniekus, vairot viņu pašapziņu un neatkarības izjūtu.

Edgars Neilands: Augļu un sakņu dārzi būs. Pat uz jumtiem un balkoniem – jauniešiem. Kā vieta, kur izaudzēt pāris ķekaru tomātu vai sauju zemeņu jaunajām ģimenēm, maziem bērniem.

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
 
LAIKA PROGNOZE   DECEMBRIS

 

Stabila ziema un sniegs netiek prognozēts. It īpaši Zemgalē un Kurzemē aukstas dienas būs reti. Augsta ir varbūtība, ka kopumā decembra vidējā gaisa temperatūra būs virs normas. Decembris ir gada vistumšākais mēnesis. Pat skaidros apstākļos Saules spīdēšanas ilgums ir neliels – 8–12 (Vidzemes augstienē – 7) dienās ar sauli tās spīdēšanas ilgums ir tikai 2–3 stundas. Ja zemes virsmu klāj sniegs, apstākļi ir gaišāki, tomēr pēdējos gados siltos decembros saglabājas vēlam rudenim raksturīgi meteoroloģiskie apstākļi.

Vairāk jaunajā numurā!

Pagrabs dārza vidē

 

Kā pagalma ainavā iekļaut pagrabu – veidot kā košu puķudobi vai neuzkrītoši apsēt ar zālīti?

 

Lai pareizi izveidotu hidroizolāciju renovējamam pagrabam, sienas vispirms jāatbrīvo no zemes kārtas. Der atcerēties, ka šādos zemes uzbērumos, zemes situma pievilināti, labprāt savas alas rok grauzēji.Mūrēto vai dzelzsbetona pagrabu sienas un augšējos pārsegumus nodarvo vai uzklāj īpašu hidroizolējošu mastiku, bet augšējos pārsegumus vēl papildus krustveidā pārklāj ar ruļļveida bitumena pārsegumu. Tehniski augšējo daļu iespējams pārsegt arī ar jumtu. Kompozītmateriālu pagrabiem hidroizolācija nav nepieciešama, jo tie izgatavoti no mitrumu necaurlaidīgiem materiāliem. Kad mitruma barjera izveidota, pagraba ārsienas var siltināt, piemēram, ar putu polistirola plāksnēm.

Ainavu arhitekte Lauma Garkalne uzskata, ka pagraba apstādīšana ar puķēm vai dekoratīviem krūmiem nav būtiskākais. Svarīgāk ir, kā un kur šī saimniecības ēka novietota, lai būtu ērti pieejama, neapplūstu un labi pildītu tai paredzētās funkcijas – būtu piemērota dārzeņu un augļu uzglabāšanai. Tāpēc nekādu kanonu, kā pagrabam jāizskatās no ārpuses, nav. Vislabāk, ja pagrabs atrodas saimniecības zonā, ne tālāk par 20 m no mājas. Citādi, ja bieži būs jāmēro lielāks attālums no virtuves uz pagrabu un atpakaļ, drīz tas apniks un nostiprināsies atziņa, ka ērtāk ir izmantot ledusskapi vai saldētavu. Situāciju šajā ziņā neglābs, vai pagraba virsma izskatīsies pēc greznas puķudobes vai būs tikai ar zālienu pārklāts pakalniņš. Līdz ar to nav nekādas nepieciešamības pagrabu īpaši izcelt.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Pagrabs2.jpg
Var pietikt ar zālienu

 

Dārzniece Maruta Kaminska kā vienkāršāko veidu, kā pagraba uzbērumu integrēt vidē, iesaka uzsēt zāli. Pirms to darīt, vajadzētu ielabot augsni, jo, piemēram, mālā vai smiltīs nekas īsti neaug. Tas nozīmē, ka, pirms stāties pie sēšanas vai stādīšanas, virs pagrabam uzbērtās zemes jāizveido vismaz 10–20 cm biezs auglīgas zemes slānis, tātad jāuzber melnzeme. Ja uzbēruma sienas ir pārāk stāvas, zemes virskārta jānostiprina ar dārza preču veikalos nopērkamu ģeorežģi vai jāuzklāj ģeotekstils ar kabatiņām, lai zāliens „nenobrauktu” zemē vai lietus neizskalotu vēl nesablīvējušos augsnes virskārtu.

Tēlnieces lauku sēta

 

Katrs, kam mājās glabājas kāds lats piemiņai no Latvijas naudas, ir netieši pazīstams ar tēlnieci Ligitu Ulmani-Franckeviču. Viņa ir veidojusi gan „Skudru”, gan „Mildu”, gan radījusi citas Latvijas bankas maksāšanas un kolekciju monētas. No aprīļa līdz novembrim Ligita dzīvo mājā meža vidū Kuldīgas pusē.

Pirms trīsdesmit gadiem iegādātais īpašums Kurzemes pusē, netālu no Kuldīgas, tēlniecei Ligitai Ulmanei-Franckēvičai ir vieta, kur pašai prieks uzturēties. Līdz pat novembrim šeit tiek kopts, stādīts un audzēts – gan eksotiski koki un augi, gan kuplas puķu dobes. Kā jau cilvēkam, kas radis strādāt ar mūžīgiem materiāliem – akmeni un metālu –, dārzs ir nedaudz dramatisks, bet pamatīgs un stabils.

Vecajam malkas šķūnim, kas saglabājies no iepriekšējiem saimniekiem, virs durvīm iegriezts gadu skaitlis 1897 – tas liecina, ka šī māja meža vidū te bijusi jau vairāk nekā pirms simt gadiem. „Skarbo deviņdesmito gadu sākumā, kad iegādājos šo īpašumu, tēlniecība nevienam nebija īsti vajadzīga. Bija jādomā, kā uzturēt ģimeni. Jutāmies kā no laivas izmesti. Pārcēlāmies šurp, sākumā turējām pat govi, kazas, trušus, tītarus un pērļu vistas. Dzīve nebija viegla, tomēr viss pamazām nokārtojās.” Teritorijā ap māju tika novākti gan paaudzēs krātie lūžņi, gan tonnas ar stikliem un sabrukušo ēku drupas. Apkārtējās mazās meža pļaviņas noganīja lopi, pamazām no aizaugšanas iztīrījām vienu pleķīti pēc otra, atbrīvojot ainavu un vietu stādījumiem. „Tagad viss daudzmaz sakārtots un izveidota vieta, kur esmu izveidojusi savu valstību, kur man patīk dzīvot,” stāsta Ligita. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Augļu dārzs

 

Savā laikā dārza teritorijā tika iestādīti 200 upeņu krūmi, jo toreiz runāja, ka upenēm būšot lielisks noiets. Nekas no tā neiznāca, lai gan upenes tā arī aug, katru vasaru appļautas pļavā.

„Šovasar bija brīnišķīga aveņu un ērkšķogu raža,” stāsta Ligita. „Man ir aveņu šķirne ‘Norna’ – milzīgas ogas, zari, pilni ogu, bija nolīkuši gandrīz līdz zemei. Tagad virtuves stūrī „pukščina” divi aveņu vīna baloni. No ērkšķogām šovasar pirmo reizi gatavojām sidru.”

Gleznotāju rozes

 

Neparastas, rotaļīgas un skaistas – koši svītrainas rozes to audzēšanas vēsturē zināmas jau sen, bet speciāli tādas sācis veidot tikai francūzis Anrī Delbārs. Iespējams, tās tā arī paliktu „vienas no svītrainajām”, ja nenostrādātu mārketinga ideja – salīdzināt tās ar franču impresionistu otas triepieniem. Tā pasaulē radās „gleznotāju rožu” sērija.

 

Šodien pasaulē prestižāko un dārgāko rožu audzētavas „George Delbard” slavenākās rozes ir pagājušā gadsimta 80. gados aizsāktā sērija „Gleznotāju rozes”. Deviņām šķirnēm doti impresionisma mākslinieku vārdi, pārējām – citi nosaukumi.  Vienā ķekarā un pat krūmā nekad nebūs ziedu ar vienādu zīmējumu, krāsas izvietojumu.

 

Rožu izveidošana ar raibām ziedlapiņām bija pagrieziena punkts uzņēmuma attīstībā, darbības virziena maiņa. Tomēr pagāja daudz gadu, pirms mākslinieku rozes ieņēma savu likumīgo vietu. „Dārznieku pasaulē maz bija tādu, kas dalījās manā redzējumā, bet man viss bija skaidrs. Manas rozes tiešām bija krāsotas impresionistu manierē!” saka Anrī Delbārs. Kad viņš sāka savām rozēm piemeklēt atbilstošu gleznotāju vārdus, projektu atbalstīja daudzi mākslinieki un intelektuāļi.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Jaunu ceļu meklējumi

 

Delbārs rožu selekcijā jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma izmantoja molekulārās bioloģijas tehnoloģijas, lai mainītu dažas rozes nevēlamās īpašības un saglabātu tās vispārējo īpašību kombināciju. Būtībā tika veiktas izmaiņas rozes DNS spirālē, lai radītu mutāciju, kas atbilstu selekcionāra nebijušās rozes izveides iecerei. Tā radās neparastās daudzkrāsainās rozes. Tieši tāpat darbojās arī impresionisti – cenšoties pēc iespējas nemāksloti parādīt apkārtējo vidi, viņi sāka gleznot plenērā, galveno nozīmi piešķirot mirklīgam redzes iespaidam.

Stirnas un zaķi
ziemas dārzā

 

Balti nomizoti jauno ābelīšu un plūmīšu stumbri, apgrauzti zari un ar visiem pumpuriem noplūkti jaunie dzinumi – var gadīties, ka šāda aina pavasarī pavērsies dārzā, ja ziemā nemēģināsiet to pasargāt no meža dzīvniekiem.

 

Stirnas un pelēkie zaķi augļu dārzos parasti parādās, kad zemi pārklāj biezāka sniega sega. Šie dzīvnieki vairs netiek klāt ierastajai barībai – zālei vai ziemāju sējumiem, un uz lauka vairs nav atrodami arī pākšaugi, kukurūza un sakņaugi – bietes, burkāni, kāposti. Protams, mēdz būt tā, ka zaķi jaunās ābelītes vai plūmītes apgrauž pat vasarā vai rudenī, taču tas drīzāk ir izņēmums, nevis ierastā lietu kārtība, jo šajā laikā barības pietiek gan mežā, gan pļavā, gan uz lauka.

Pelēkais zaķis (baltais dzīvo mežā un uz piemājas dārziem nenāk) jaunajiem augļu kokiem ir bīstamāks par stirnu, jo apgrauž jauno ābelīšu un plūmīšu stumbrus, mielojoties ar mīksto un vitamīniem bagāto mizu. Stirnām vislabāk garšo augļu koku jaunie, smalkie pumpurotie dzinumi. Kurš no abiem grauzējiem pabijis dārzā, kā norāda zoologs Vilnis Skuja, var redzēt pēc „rokraksta”. Gan zaķi, gan stirnas darbojas savā komforta zonā. Proti – zaķis grauž jauno augļu kociņu mizu, sākot apmēram no plaukstas augstuma virs zemes, bet, ja vēders prasa, var pastiepties pat līdz 70 cm augstumam un apgrauzt arī zemākos zarus. Stirnas vairāk interesē tas, kas atrodas 1–1,2 m augstumā.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle