Rozes.jpg
Kā sargāt rozes
vasaras vidū

 

Ražotāju rekomendācija – izvēlēties slimību izturīgas rozes – bieži attiecināma uz konkrētās ražotājvietas apstākļiem, bet, nonākot citos klimatiskajos apstākļos un vidē, rozēm jāpalīdz. Ir jāiemācās slimības un kaitēkļus atpazīt, rozes ārstēt un aizsargāt.

 

Ieraugot laputis tikai uz viena rozes pumpura, nav uzreiz jāķer ķīmiskais insekticīds. Var izmantot kāda auga novārījumu vai uzlējumu, jo saulē tie ātri zaudē toksisko iedarbību.

Ja nobraucīsiet laputis ar cimdā ieģērbtiem pirkstiem, tās būs pagalam, bet tad vajadzētu noskalot rozi ar ūdeni, lai nepievilinātu skudras. Tas pats attiecināms uz lapu tinējiem. Tiklīdz pamanāt dīvainu lapu, tā jānogriež un jāsadedzina. Tad jāaplūko arī blakus krūmi. Ja tinēji pārņēmuši vairākus krūmus, bez stiprāka līdzekļa neiztikt. Ja tiek lietoti atļautie gatavie insekticīdi, biopreparāti, tos ik reizi nepieciešams variēt, lai neizsauktu rozes saindēšanos, kas notiek, uzkrājoties indīgajai vielai auga audos un augsnē, un lai kukaiņiem nerastos imunitāte pret kādu no indēm.

Ja pamanāt, ka rozes dzinums vīst, vispirms rozi kārtīgi salejiet, paskatieties, vai pie vainas nav kurmis vai kukaiņi. Ja vīšana turpinās, visticamāk, tā būs sēņu vai vīrusu izraisīta slimība, ko noteikt varēsiet tikai laboratorijā. Izgrieziet zaru un apsmidziniet augu ar Bordo preparātu. Ja šāda ārstēšana nepalīdz, krūmam ir vīrusslimība. Tas jāizrok un jāsadedzina, jo auga un augsnes apstrāde ar preparātiem nelīdz. Vīrusus pārnēsā kukaiņi, nedezinficētas grieznes pēc katra rozes apgriešanas.

Vairāk uzziniet jaunajā numurā!

 
LAIKA PROGNOZE   JŪLIJS

 

Jūlijā pārsvarā viss ir iesēts un iestādīts. Dārzs aug, zied un sāk briedināt augļus. Tāpēc ir tikai kopšana vai jāpabeidz līdz Jāņiem nepadarītie darbi. Ir pienācis laiks vienkārši pavērot un papriecāties, kā aug mūžzaļie kociņi, taču nevajadzētu atstāt bez valgmes mitrumu mīlošos skujeņus – egles un tūjas, it īpaši ja tās aug smilšainā zemē. Rūpes noteikti atvieglos labi funkcionējoša pilienlaistīšanas sistēma. Priedes sausumu pacieš samērā labi.

Vairāk jaunajā numurā!

 
Majestātisko ķeizarkroņu pieticība un kaprīzes

 

Pavasarī un vasaras otrajā pusē dārzos uzzied majestātiskie ķeizarkroņi. Pat profesionāli dārznieki teic, ka šīs puķes viņiem vai nu ziedot, vai neziedot. Vairāk problēmu rada karaliskās fritilārijas, daudz retāk – tīģerlilijas. Ir arī daži pamatoti iemesli, kāpēc šīs lilijas neuzzied.

 

Par ķeizarkroņiem (Corona imperialis) jau vairākus gadsimtus tautā sauc liliju dzimtas sīpolpuķes ar iespaidīgiem zvanveida ziediem. Tie veido krāšņu vainagu ap spēcīgiem, no viena līdz pat diviem metriem augstiem stublājiem. Taču patiesībā runa ir par divām dārzos kultivētām sīpolpuķu ģintīm – karalisko fritilāriju Fritillaria imperialis un Lilium lancifolium vai tās pildīto šķirni Lilium lancifolium ‘Flore Pleno’. Sugu enciklopēdijā „Latvijas daba” pieminēta arī vecos dārzos un vietām savvaļā augošā pumpursīpolu jeb vairvasiņu lilija Lilium bulbiferum, tautā saukta par ķeizarkroni, bet eksperti uzskata – maz ticams, ka šīs lilijas sīpoli ir pieejami tirgū. Pirmās aprīļa otrajā pusē uzzied fritilārijas un turpina ziedēt arī maijā reizē ar tulpēm un narcisēm. Pēc tam ap Jāņiem ziedēšanu sāk pumpursīpolu lilija. Tikai jūlija beigās, augusta sākumā pienāk kārta ziedēt tīģerlilijai kā vienai no visvēlāk ziedošajām lilijām.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Fritllaria.jpg
Kur stādīt karaliskās fritilārijas?

 

Karaliskās fritilārijas stāda saulainā vai nedaudz noēnotā vietā, auglīgā, ūdenscaurlaidīgā augsnē. Tās labāk aug viegli skābās vai kaļķainās, sliktāk – smilšainās un smagās mālainās augsnēs. Sīpolus stāda 15–20 cm dziļi, 25–35 cm attālumā citu no cita. Bedrītē apkārt sīpolam izveido rupjas grants slānīti, kas kalpos gan kā drenāžas elements, gan pasargās sīpolu no tiešas saskares ar augsni un puvju izraisītājiem. Vieglāk ievērot, ka karaliskās fritilārijas sīpoli jāstāda trīs sīpola diametru dziļumā; tātad lielākie dziļāk, mazākie – seklāk.

Kā mēslot permakultūras dārzu?

 

Permakultūras dārzā pieņemts primāri izmantot maksimāli visu, kas pieejams uz vietas dārzā, un tikai izņēmuma gadījumos meklēt mēslojumus ārpus tā.

Šis nebūs stāsts par gramiem un kilogramiem. Gribu jums parādīt kopējo augu barošanās filozofiju, kas ļauj augiem dzīvot un dot labu ražu bez sintezētiem mēslojumiem. Dārzkopja galvenā rūpe – lai dārza augsnē mikroorganismu būtu pēc iespējas vairāk un daudzveidīgāki. Pirmkārt, to var panākt ar augu sugu daudzveidību dārzā, miksējot dekoratīvo, augļu un ogulāju un sakņu dārzu. Tas ļoti vienmērīgi ļauj nodrošināt dažādo augu sakņu sistēmu darbību, uzņemot katram vajadzīgos barības elementus. Mikroorganismu sekmīgai darbībai nepieciešama augsnes kaļķošana.

Viens no sekmīgas mēslošanas nosacījumiem permakultūrā ir novērtēt augsnes skābumu. Ja tā ir skābāka, līdzsvara atjaunošana notiek, kaļķojot augsni. Jēga šai darbība ir tikai tad, ja augsnes skābums jāsamazina līdz divām vienībām. Ja šī starpība ir lielāka, vairs nav racionāli kaļķot. Tad jāmaina audzējamās kultūras, jo līdzsvara atjaunošana ir pārāk darbietilpīga.

Vairāk uzziniet jaunākajā numurā!

 
Zaļmēslojuma audzēšana

 

Viena no efektīvākajām metodēm, it īpaši jaunos un maz iekoptos dārzos. Zaļmēslojuma kultūras sēj visās mazāk auglīgajās vietās, kur augsni vajag ielabot. Zaļmēslojums palīdz būtiski bagātināt augsni ar bioloģisko slāpekli. Faktiski šis ir viens no veidiem, kā nodrošināt slāpekli permakultūras dārzā. Ievērojot sējas termiņus katrai sugai, zaļmēslojuma augus var sēt no agra pavasara līdz vēlam rudeni un atstāt uz ziemu. Mērķis ir, pirmkārt, nosegt augsnes virskārtu, lai pasargātu no izskalošanās un erozijas. Otrkārt, ierobežot nezāles. Treškārt, sekmēt mikrobioloģisko aktivitāti.

Vieta, kur baudīt
silto vasaru

 

Viens no dominējošajiem faktoriem terases vietas izvēlē ir apkārtnes ainava – lielisks dabasskats ir tā vērts, lai būvētu terasi ar skatu uz to. Tomēr tas nav vienīgais faktors.

 

Mūsu klimatā vēlams terasi izvietot mājas piesaules un aizvēja pusē, kā arī saskaņot izvietojumu ar iemītnieku dzīves ritmu. Nesteidzīgām brokastīm piemērotāka austrumu, dienvidaustrumu puse, dienvidu pusē terase pa dienu uzkarsīs, būs vajadzīgs papildu noēnojums. Vispopulārākās ir terases dienvidrietumu, rietumu pusē – mierīgai novakara baudīšanai un viesu uzņemšanai no pēcpusdienas līdz rietam.

Terase var būt izvietota ne tikai pirmā stāva jeb zemes līmenī, bet arī citos stāvos un uz jumta. Tā var būt iedziļināta zemes līmenī. Augstāk par zemi izvietotas āra telpas priekšrocība ir plašāks skats uz ainavu, mīnuss – apgrūtināta saikne ar dārzu. Terases izvietojumu vēlams piesaistīt atbilstošai telpai – ar ieeju vienā vai otrā telpā, piemēram, brokastu terasi izvietot pie virtuves, viesību – pie dzīvojamās istabas, bet sauļošanās terasi – pie guļamistabas vai vannasistabas.

Terases pamatnes segumam vispiemērotākais ir cietais iesegums – akmens plātnes, neslīdošas akmens vai keramikas flīzes, koka dēļu vai mūsdienīgu kompozītmateriālu klājs vai betona plātnes un bruģis.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Terases mēbeles

 

Ērti, ja terases mēbeles izgatavotas no izturīga materiāla – impregnēta koka, plastmasas un pret koroziju aizsargāta metāla – un tās nav ziemā, ja terase nav aizsargāta no nokrišņiem, jāpārvieto uz kādu saimniecības novietni (ja ir, vēlams laikus par to padomāt). Lauku ainavā par terases mēbelēm var kalpot arī koku celmi vai bluķi. Izvēloties interjera elementus terasei – noēnošanas tentus, marķīzes, aizkarus, vējlaužus un mēbeles, vēlams arī tos saskaņot ar mājas fasādi.

 
Uguns vieta dārzā

 

Ugunskurs vienmēr iederēsies lauku dārza ainavā, taču pilsētas vai mazā dārzā tam ne katrreiz pietiek vietas, turklāt apdzīvotās vietās var būt aizliegts kurināt uguni. Tad ugunskura lomu var uzticēt dārza kamīnam, kaut vai modernajam – ar gāzes degli.

 

Ugunskurs ir viens no centrālajiem dārza elementiem — mājas pavarda simbols un romantikas ienesējs. Dzīvai ugunij piemīt mistisks un arī attīrošs raksturs, bieži vien – vistiešākajā veidā.

Uguns dārzā vienmēr rada svētku noskaņu, ienes gan neikdienišķu, gan arī vienojošu atmosfēru, jo pulcēšanās vai vienkārši lūkošanās ugunī nomierina. Dzīvu uguni savā ārtelpā var ienest arī citādi, izveidojot mini ugunskurus – kurot uguni piemērotos metāla traukos, iespraužot lāpas gar taciņas malām, novietojot lielus svečturus dārzā vai uz terases, ieliekot degošas sveces baseinā, dīķī vai lielā, lēzenā traukā.

Tam jāatrod iespējami labākā vieta – aizvējš, lai būtu laba vilkme (jānoskaidro valdošo vēju virziens, lai dūmi traucē iespējami mazāk), neputētu pelni un būtu patīkami pie tā iekārtot atpūtas vietu, radot omulības oāzi dārzā. Ugunskuram jāatrodas vismaz 20 m no ēkas un kokiem (kamīns vai grils var atrasties arī tuvāk ēkām) – šī robeža ir svarīga ugunsdrošībai. Ja tomēr uguns vieta atrodas tuvāk mājai vai kokiem, neatstājiet uguni bez uzraudzības. Var veidot arī pārnēsājumu ugunskuru – izgatavot no seklāka metāla trauka (ar kājām vai bez) vai nopirkt jau gatavu pārnēsājamu uguns toveri. Plānojot ugunskura vietu pilsētas dārzā, noskaidrojiet ugunsdrošības noteikumus, kuros norādīts, kādā attālumā no dažāda veida ēkām atļauts kurināt uguni. Ja ugunskurs ir mājas tuvumā, turpat jābūt arī ūdenim, ar ko nepieciešamības gadījumā apdzēst liesmas.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle