Neticami skaistie JAPĀŅU DĀRZI
Teksts&foto: MIERVALDIS ZARIŅŠ, žurnāls DĀRZA PASAULE
| Vide spēj mijiedarboties ar cilvēka apziņu, harmonizējot to un radot laimes izjūtu. Japāņu dārzs kā kultūras un reliģijas elements ir attīstījies ilgstoši, sākotnējo iedvesmu smeļoties kādreiz plaukstošās Ķīnas imperatora dārzos jau 607. gadā. Tālaika Ķīnas sasniegumi tika sekmīgi adaptēti Japānas vidē un turpināja savu dzīvi un attīstību jau citā kvalitātē, ietekmējoties no vietējām reliģijām un tradīcijām, iegūstot jaunu veidolu un atpazīstamību. Japāņu dārziem, atšķirībā no ķīniešu misticisma piesātinātajiem dārziem, ir ļoti izteikts simbolisms. Japāņu dārzu arhitekti uzskatīja, ka nav iespējams pārspēt Dieva apgarotās dabas skaistumu, un dārzus pārsvarā projektēja kā idealizētas dabas ainavas miniatūrā mērogā. Pilnīgākai japāņu dārzu izpratnei ir jāpazīst vai jāspēj iztēloties Japānas daba - kalni ar dziļām upju ielejām, bagātu augu valsti, jūru un klinšainas salas. Šo ainavu pārnešana uz apdzīvotām pilsētu teritorijām, sākotnēji augstmaņu pilīm un villām, deva iespēju katru dienu mijiedarboties ar šo ainavu, apmierinot savas skaistuma alkas. |
 |
| Aristokrātu dārzi Turpinoties japāņu dārzu attīstībai, palielinājās to daudzveidība atbilstoši sabiedrības grupām, kas šos dārzus veidoja. Tā radās aristokrātu dārzi, kas bija gaiši un atklāti, rotaļīgi ietverot dažādus dabas elementus - ziedošus krūmus, zāles un puķes. Augus izvēlējās galvenokārt tā, lai dārzs izteiksmīgi mainītos līdzi gadalaikiem. Būtībā šie dārzi sabalansēja sabiedrības mākslinieciskās prasības un dabas mežonīgo valdzinājumu. |
 |
|
Dzenbudisma dārzi |
 |
| Tējas dārzi Vēsturiskajā japāņu dārzu attīstības ceļā nākamais paveids ir tējas dārzi. Samuraji savās sanāksmēs ieviesa tējas ceremoniju, kuras noturēšanai bija nepieciešama speciāla vieta. Tā radās tējas namiņi, kuru arhitektūra savukārt ietekmēja ļoti dabiska izskata dārzu attīstību ap tiem. Visai raksturīgs šāda dārza elements bija taciņa - akmeņu celiņš ar iespējamu dzīvžoga vai citu apstādījumu norobežojumu vai aleja -, kas veda uz tējas namiņu. Celiņam izmantoja liela izmēra, neregulāras formas plakanus akmeņus, lai gan lietā tika likti arī taisnstūrveida akmeņi vai to sajaukums. Pats dārzs, ko var skatīt no tējas namiņa, radīja klusa kalnu meža gaisotni. Efektu panāca, izmantojot mūžzaļu koku un krūmu sajaukumu ar lapu kokiem, kas dabiski iekļaujas ainavā. Ziedoši koki, krūmi un puķes šādos dārzos sastopamai ārkārtīgi reti. Augsni tajos sedz zaļš sūnu paklājs. Dabiskākam efektam izmanto dažādu sugu sūnas, kas tonāli atšķiras, tomēr tas nav obligāts priekšnoteikums. Bieži dominē tikai viena sūnu šķirne, kas arī rada ļoti patīkamu efektu. Tējas dārzos primāri ierīkoja akmens laternas, kas tagad jau ir neatņemams japāņu dārza elements. |
 |
| Tsubo dārzi Iepriekš minētie dārzi pārsvarā bija augstmaņu, budistu priesteru un karotāju īpašums, tomēr radoši izpausties vēlējās arī citi sabiedrības slāņi. Vieni no tiem - tirgotāji un amatnieki - radīja tā sauktos tsubo dārzus, kuru dizainu un izmērus noteica šaurā pilsētas vide. Šo dārzu pamatā bija dzenbudistu ideja, ka viss kosmoss var tikt ietverts vienā smilšu graudā. Tsubo dārzus veidoja mazajos iekšpagalmos vai nišās starp ēkām. Tie bija tikai dažus kvadrātmetrus (visbiežāk 3,3 kvadrātmetrus) lieli, un varēja būt pat vairāki dārzi - gan ēnaināki, gan gaismai atklātāki. Šo dārzu dizainu visvairāk ietekmēja tējas dārzi, jo tika izmantotas akmens laternas, akmeņu celiņi vai atsevišķi akmeņi un citi tējas dārziem raksturīgi elementi. Būtībā dārzi bija neatņemama ēku kompleksa sastāvdaļa un karstajos vasaras mēnešos pat tika izmantoti telpu atvēsināšanai. Temperatūras atšķirība starp ēnaino un saulaino dārzu bija jūtama, un, atbīdot durvis starp tiem, sākās gaisa plūsma no aukstākā uz siltāko, tādējādi atvēsinot telpas. Rakstu pilnībā lasi žurnāla DĀRZA PASAULE jūlija numurā! |
 |
Pievienot jaunu komentāru