Dzērvenīt, iznāc meža maliņā!

Teksts: Jolanta Cielava
Foto: Zane Nemme, Jānis Bierands
Konsultējuši Nacionālā botāniskā dārza Pārtikas, aromātisko un ārstniecības augu nodaļas vadītājs Dr. biol. Alfreds Ripa un lielogu dzērveņu audzētājs Jānis Bierands

Kurš gan nepazīst skābi rūgtās purva ogas dzērvenes! Gripu un citas kaites tās atvaira tikpat ņipri kā ķiploki, bet ir lietojamas arī pirms iziešanas ļaudīs. Diemžēl purvos visiem gribētājiem ogu nepietiek un tās ir grūti salasīt.

Savvaļas dzērveņu radinieces - Amerikas lielogu dzērvenes, it īpaši to labākās šķirnes - ir daudz ražīgākas. Salīdzinājumam: savvaļā kūdras purvos atkarībā no laika apstākļiem gadā 1 hektāra platībā ienākas 100-600 kilogramu dzērveņu, savukārt lielogu dzērveņu raža kultivētās audzēs ir vidēji 10-15 tonnu no hektāra, maksimālā raža - pat 40 tonnu no hektāra.
Latvijā ir Amerikas dzērveņu audzēšanai piemērots klimats un daudz kūdras purvu, kur var ierīkot vērtīgo ogu plantācijas, taču lielražošanas stādījumi prasa ievērojamus līdzekļus, ko iespējams atpelnīt tikai pēc vairākiem gadiem. Dažas veiksmīgās ogu ražošanas saimniecības kopā ar dzērvenēm apstādījušas aptuveni 120 hektāru. Taču lielogu dzērvenes var audzēt arī piemājas dārzā un pilnībā nodrošināt savas ģimenes vajadzības pēc svaigiem, dabiskiem vitamīniem.

Amerikānietes pasaulē un Latvijā
Lielogu dzērvene (Oxycoccus macrocarpus) ir mūžzaļš, līdz 20 cm augsts krūms. Vertikālie dzinumi, uz kuriem veidojas ogu raža, ir 8-20 cm gari, horizontālie ložņājošie dzinumi ir līdz 4 mm resni un gada laikā var izaugt līdz divus metrus gari. Lapas ir ādainas, ar gludu malu, nedaudz ieritinājušās, 6-18 mm garas, ar gaišāku apakšpusi. Ziedkopā ir 1-8 nokareni, balti vai gaiši rozā neuzkrītoši ziedi. Tie plaukst jūnijā un jūlijā, atveroties pakāpeniski, tāpēc ziedēšana var ilgt pat 20-25 dienas. Ļoti lielās (1-2,5 cm diametrā) ogas ienākas 70-90 dienas pēc ziedēšanas.
Atšķirībā no citiem mūžzaļajiem ogulājiem Amerikas dzērvenes nav pilnībā salcietīgas, taču augi līdz pat divām nedēļām var izturēt zem ūdens. Daudzviet pasaulē, kur dzērvenes audzē skābās smiltīs, plantācijas ierīkotas tā, lai stādījumus ziemā var applūdināt. Zem ledus kārtas temperatūra ir augstāka nekā gaisā, un augi tiek pasargāti no sala. Latvijā šis paņēmiens neder, jo kūdra pēc uzpludinājuma nolaišanas pārāk lēni atbrīvojas no liekā slapjuma.
ASV izveidots aptuveni 200 Ziemeļamerikas lielogu dzērveņu šķirņu. Pirmie, taču neveiksmīgie mēģinājumi audzēt Latvijā Amerikas dzērvenes notika jau pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Zinātniski pētījumi par šo ogu introdukcijas iespējām sākās 20. gs. 70. gados Nacionālajā botāniskajā dārzā. Bioloģijas doktora Alfreda Ripas vadībā tur selekcionētas septiņas lielogu dzērveņu šķirnes: ‘Salaspils Agrā', ‘Salaspils Melnā', ‘Dižbrūklene', ‘Septembra', ‘Kalnciema Agrā', ‘Kalnciema Tumšā' un ‘Kalnciema Ražīgā'.
Pašlaik Latvijā visvairāk audzē ASV šķirnes - agrīnās ‘Early Black', ‘Ben Lear', vidēji agrīnās ‘Vilcox', ‘Franklin', ‘Bergman', vēlīnās ‘Stevens', ‘Howes', ‘Piligrim'.

Mākslīgais purviņš ģimenei
Ģimenes vajadzībām pietiek ar 5-10 m2 purvainu dobi. Tā jāveido saulainā, bet mitrā vietā. Vispirms stādījumiem paredzētajā platībā norok auglīgo augsnes virskārtu, pēc tam bedri padziļina vēl par 40-50 cm. Lai dobe līdzinātos purviņam un labi saglabātos mitrums, bedri izklāj ar plēvi. Droši var izmantot lietotas plēves gabalus, bet, ja klāj jaunu, tajā jāizdur caurumi liekā ūdens notecēšanai. Ar biezāku un stingrāku materiālu apklāj purviņa malas, lai tur neaugtu nezāles. Malas var arī betonēt.
Sagatavoto bedri piepilda ar skābu (pH 4-5) kūdru, kārtīgi noblietē un aplaista. Šo darbu vislabāk veikt rudenī, lai kūdra kārtīgi nosēstos. Pavasarī dobi salaista un stāda dzērvenes.

Labas un skaistas
Purviņa forma var būt dažāda, ar liektām malām. Tad dzērveņu dobe iederēsies dārza dekoratīvajā zonā, it īpaši dīķmalā vai pie kāda cita ūdens objekta. Dzērveņu stādījums var būt ļoti izskatīgs un piešķirt dārzam savdabīgus vaibstus. Agri pavasarī dzērveņu dzinumi ir iesarkani, bet pamazām lapu krāsa mainās - purviņš kļūst zaļš. Ziedu laikā dobe ir klāta ar daudziem bāli rozā ziediņiem, kuros rosās bites un kamenes. Sākumā zaļās ogas ātri briest un kļūst baltas, bet rudenī krāsojas sarkanas. Ogās ir tik daudz dabisko konservantu, ka tās labi glabājas līdz pat nākamajam jūlijam ne tikai pagrabā, bet arī uz lauka. Ja visu ražu nenolasa, agri pavasarī sarkanās ogas izceļas uz pelēcīgā kūstošā sniega fona, bet pēc Jāņiem dobi vienlaikus rotā ziedi, jaunās zaļās un tumši sarkanās vecās ogas. Rudenī, pazeminoties gaisa temperatūrai, dzērvenāju zaļās lapas sārtojas.
Ja svarīgs ir dekoratīvais aspekts, var iestādīt dažādu augstumu šķirnes: citas ir zemas kā brūklenes (‘Early Black' un A. Ripas šķirnes), citas - augstas kā mellenes. Atšķiras arī ogu tonis, forma, lapu krāsa ziemā.

Stādīšana
Nelieliem dzērveņu stādījumiem parasti izmanto apsakņotus viengadīgus vai divgadīgus stādus. Stādīšanas attālums - 10 x 10 līdz 15 x 15 cm. Jo biezāks stādījums, jo ātrāk dzinumi nosedz augsni un aug mazāk nezāļu.
Var izmantot arī 8-15 cm garus spraudeņus, bet stādot jābūt ļoti vērīgam, lai spraudeni kūdrā ievietotu pareizajā virzienā - ar pumpuru uz augšu. Vienā ligzdā stāda 2-3 spraudeņus, atstājot virs kūdras 2-3 cm garus galus. Pirms un pēc stādīšanas augsne jāsalaista. Jaunie dzinumi sāk augt pēc 3-4 nedēļām.
Iespējams iegādāties arī nelielu gatavu "purviņu" - kasti ar ieaudzētiem ražojošiem dzērvenājiem. Kasti augsnes līmenī ieliek bedrē, kura ir divus lāpstas platumus lielāka, bedri gar kastes malām piepilda ar skābo kūdru un tajā pierok garās stīgas, lai apsakņojas.
Labākais stādīšanas laiks ir no maija vidus līdz jūnija vidum. Ja stāda vēlāk, augi līdz rudenim nepaspēj iesakņoties un pārkoksnēties un tad sals stādus var izcilāt. Ar rūpīgu jauno stādījumu pieblietēšanu šo risku iespējams mazināt.

Kopšana
Viens no galvenajiem darbiem ir laistīšana. Lai gan dzērvenes ir mitrumprasīgas, veģetācijas laikā tās necieš pastāvīgu slapjumu. Vietās, kur ilgstoši stāv ūdens, dzērveņu saknēm trūkst gaisa, tās atmirst un augi var aiziet bojā. Paaugstinātas prasības pēc mitruma dzērvenēm ir atsevišķos periodos: pavasarī, sākoties augšanai, ziedēšanas laikā, kā arī augļu briešanas un jauno ziedpumpuru ieriešanās laikā.
Lielražošanā dzērvenes smidzina ar ūdeni, ne tikai lai nodrošinātu mitrumu, bet arī lai pasargātu augus no vēlajām pavasara un agrajām rudens salnām. Pavasara salnas var nokost jaunos dzinumus, bet rudens salnas - vēl negatavās ogas. Mazdārziņā salnu periodā vislabāk izmantot agrotīklu. Lielogu dzērvenēm bīstams arī kailsals pēc garāka atkušņa ziemā. Mazā platībā, par laimi, dzērvenes var viegli piesegt - ar egļu skujām, salmiem, brezentu u.c. Vislabākā ir dabiskā aizsardzība pret izsalšanu - sniega sega.
Pavasarī dzērvenājus svarīgi mulčēt, lai saglabātu augsnē mitrumu. Mulčas slānis stimulē stādījumu sakuplošanu - horizontālo dzinumu apsakņošanos un vertikālo dzinumu veidošanos. Labākā mulča ir kūdra, bet var izmantot arī smiltis un zāģu skaidas.
Kamēr stīgas blīvi nenoklāj augsni, dzērveņu lauciņš jāravē vairākas reizes sezonā, taču, ja substrāta pH līmenis ir zemāks par 4,5, nezāles īpaši neaug.
Pārāk bieža laistīšana un pārmēslošana ar slāpekli veicina inficēšanos ar dzērveņu ogu puvi un lapu sausplankumainību. Pret šīm slimībām labi iedarbojas Bordo maisījums.

Mēslošana
Audzējot dzērvenes pašu patēriņam, nav jāiegūst rekordliela raža, tāpēc mēslošanai piemājas dārzā var pievērst mazāku uzmanība nekā ražojošajās saimniecībās. Pārmēslošana ar slāpekli veicina horizontālo dzinumu augšanu, bet kavē ziedpumpuru veidošanos. Diezgan daudz slāpekļa augsne saņem dabiski ar lietusūdeni, tāpat slāpeklis veidojas, saules ietekmē noārdoties kūdrai. Vasaras otrajā pusē jādod ar kāliju bagāts mēslojums, bet, lai dzērvenājus nodrošinātu ar kalciju, var izmantot ģipsi. Der arī mēslojums Vito-4, kur sabalansētas dažādas barības vielas.

Raža
Dzērveņu ražas lielums atkarīgs no vertikālo dzinumu skaita un ogu daudzuma uz tiem. Vēlams, lai uz katra vertikālā dzinuma būtu četras ogas.
Ziedēšana un augļu aizmešanās notiek pakāpeniski, tāpēc rudenī ogām ir dažāda gatavības pakāpe. Lielākā daļa agrīno šķirņu ogu ienākas septembra pirmajā pusē, vidēji vēlīnās - septembra otrajā pusē, vēlīnās - oktobra sākumā. Dzērveņu ogas novāc, kad tās ir gatavas, sarkanā krāsā.
Vidēji vēlīno un vēlīno šķirņu negatavās, zaļās ogas var bojāt rudens salnas. Ogas, kas apsalušas negatavas, kļūst dzeltenas un mīkstas, tās neder glabāšanai, tāpēc jāpārstrādā. Pilnīgi nogatavojušās dzērvenes salā necieš, pēc atsilšanas ir sulīgas, garšīgas un glabājas labi.
Svarīgi pēc novākšanas ogām ļaut dabiski nobriest, nevis uzreiz sasaldēt, jo nobriešanas procesā dzērvenēs samazinās skābju un palielinās cukuru saturs, turpina veidoties bioloģiski aktīvās vielas. Nenobriedušās ogas ir cietas, bet nobriedušās -mīkstas un sulīgas, tumši sarkanas. Vēlīnākās šķirnes nobriest tikai ap Ziemassvētkiem. Piemērotākā uzglabāšanas temperatūra ir 2-4 oC. Pēc nobriešanas ogas var arī sasaldēt un glabāt mīnus 18 oC temperatūrā.
Interesanti, ka termiskā apstrāde neietekmē diezgan daudzas lielogu dzērveņu aktīvās vielas, tāpēc kompots, ievārījums un žāvētas ogas ir ļoti veselīgi, dziednieciski produkti.