Antūrijas – nenogurdināmas ziedētājas ar skaistām lapām

Teksts: JOLANTA CIELAVA
Foto: Uldis Muzikants
Konsultējusi LU Botāniskā dārza tropu un subtropu laboratorijas vadītāja Dace Grīviņa

Daudzās antūriju šķirnes puķu mīļotājus iepriecina ar nepārtrauktu ziedēšanu, bet telpaugu interesentus un kolekcionārus pārsteidz šo augu sugu daudzums un dažādība.

Nosaukums antūrija lielākoties asociējas ar košiem, eksotiskiem ziediem, kas ir ļoti izteiksmīgi gan pušķī kopā ar zaļumiem un citām puķēm, gan vieni paši. Tie labi izskatās arī nenogriezti, kad stāvā kātā paceļas virs spoži zaļajām, platajām lapām, - antūrija vienmēr būs pamanāms akcents interjerā. Taču ne visi zina, ka krietni daudz antūriju sugu ir vērts audzēt kā krāšņu lapu telpaugus.
No izteiksmīgāk ziedošajām sugām izveidotas neskaitāmas šķirnes ar baltiem, dažādu toņu rozā, sarkaniem, oranžiem, zaļganiem un pat raibiem ziediem jeb, pareizāk sakot, spārnlapām, kas aptver ziedkopu - vālīti. Diemžēl telpaugu tirdzniecības vietās šķirnēm parasti nav norādīti nosaukumi. Ja gribas veidot dažādi ziedošu antūriju šķirņu kolekciju, jāiepērkas specializētās audzētavās ārzemēs.

No Dienvidamerikas tropu mežiem
Antūrijas pieder pie ārumu (agrāk teica kallu) dzimtas (Araceae). Šīs dzimtas raksturīga pazīme ir ziedkopa - vālīte, ko ietver liela seglapa jeb spārnlapa. Lielākā daļa dzimtas pārstāvju aug tropiskajos reģionos, bet arī mūsu klimatā savvaļā sastopamas, piemēram, kalmes un cūkauši. Dzimtā ir daudz indīgu augu, ārstniecības augu un ļoti populāru krāšņumaugu - dižkallas, spatifīlas u.c.
Antūriju ģintī ir vairāk nekā 500 sugu, kas savvaļā aug Amerikas tropiskajos reģionos. Augiem ir dažādu lielumu un formu tumšzaļas, ādainas lapas, atšķirīgu garumu un veidu (stāvi, kāpelējoši, ložņājoši) stumbri, pie stumbriem veidojas gaisa saknes.
Sadzīvē par antūrijas ziedu parasti dēvē vālīti kopā ar spārnlapu, bet patiesībā ziediņi ir ļoti sīki un sakārtoti vālītē. Ziediem nav apziedņa lapu. Kā telpaugus parasti audzē tās antūriju sugas, kurām vālītes aptverošās spārnlapas ir košās krāsās, vai arī tās, kam ir lielas un dekoratīvas lapas. Izņēmums ir kāpelējošā antūrija, kuru audzē dekoratīvo balto ogu ķekaru dēļ. Ja ziedi apputeksnējušies, ogas veidojas visām antūrijām, bet citām sugām tās nav tik pamanāmas un izskatīgas.

Neprasa daudz gaismas
Mūsu platuma grādos vērtīga antūriju īpašība ir to mazprasīgums pēc gaismas. Pat tumšajos rudens un ziemas mēnešos tās labi zied bez papildu apgaismojuma. Tas tāpēc, ka dzimtenē antūrijas aug biezo tropu mežu zemākajā stāvā, kur neiespīd tieši saules stari. Mūžzaļajā pamežā antūrijas ir pasargātas arī no vēja, tāpēc augi jāsargā no spēcīgām gaisa plūsmām, caurvēja un vēsuma. Antūrijām nav miera perioda, tās pastāvīgi bagātīgi jālaista, jānodrošina siltums un pietiekami mitrs gaiss. Būtu pat labāk, ja lielu daļu mitruma augs uzņemtu caur lapām un gaisa saknēm, bet pie saknēm lieks ūdens neuzkrātos, jo antūrijas ir pa pusei epifīti. Dabā tās aug nevis blīvā augsnē, bet gan pameža kritalās, laižot saknes biezā kritušo koku, lapu, zaru, mizu un citu atlieku kārtā, kas ir tikai daļēji satrūdējusi. Šādā substrātā, protams, ir ļoti daudz organisko vielu, tas ir irdens, gaisa un ūdens caurlaidīgs. Tas noteikti jāņem vērā, antūrijas pārstādot un pašiem gatavojot substrātu.
Optimāla gaisa temperatūra antūrijām ir 22 oC, bet uz neilgu laiku tās pacieš temperatūras pazemināšanos līdz 16 oC. Kad temperatūra zemāka, jālaista mazāk. Šāds neilgs, nosacīts piespiedu miera periods ir pat labvēlīgs - pēc tā antūrijas bagātīgāk zied.