21 ozols un 1000 citu augu

Teksts: Jolanta Cielava
Foto: Uldis Muzikants

Zemnieku saimniecības Renči daiļdārzs Burtniekos tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem Latvijā – pēdējos divos trijos gados to var izlasīt tūrisma ceļvežos, taču pati saimniece Zenta Skrastiņa ir izslavēta daiļdārzniece un apstādījumu projektētāja vairākus gadu desmitus. Jau kādu laiku viņa strādā kopā ar meitu daiļdārznieci Vitu Ozerinsku, un dārzu, kura veidošana sākta pirms 26 gadiem, arvien maina un papildina.

Ienākot Renču sētsvidū, pirmām kārtām gribas noaut kurpes – tik sulīgi zaļš, mīksts un blīvs ir mauriņš.
Ir pagājušās karstās vasaras vidus, bezvējš, un šķiet, ka daba guļ ilgāku diendusu, dārzs ievelk elpu starp ziedēšanu pavasarī un ugunīgo krāsu trakumu augustā. Ja sāktu skaitīt ziedošās puķes, rēķini drīz vien sajuktu, tomēr dominē skuju un lapu krūmi, lapotu ziemciešu puduri, koki un zāliens.
“Tā bija iecerēts,” saka Zenta Skrastiņa, “gribējām galvenokārt dobes ar krūmiem, kas ir vieglāk kopjamas.” Taču darbs tāpat pamatīgs – visi stādījumi rūpīgi uzrušināti, dobju malas kārtīgi apkoptas, augi izskatās veselīgi un laimīgi. Vienu hektāru plašajā teritorijā augu bagātība ir gandrīz neaptverama: ap 1000 sugu un šķirņu, ieskaitot dažādus retumus, tā ka virsraksts nav gluži precīzs, jo visi ozoli kopā taču pārstāv tikai vienu sugu.
“Ozolu birzs dārza viducī ir kas tāds, ar ko nevar lepoties neviens cits man zināmais dārzs,” saka Vita. Un kas par ozoliem! Ap 200 gadu veci, stādīti par godu ķeizarienei Katrīnai II. Braucot ciemos uz Jelgavu pie hercoga Bīrona, viņa mēdza nakšņot Burtnieku muižā, un ķeizarienes sveikšanai gar muižas ceļa malām nostādīja bērnus. Vienreiz viņa teikusi: “Ko jūs tos bērnus mokāt, būtu labāk kokus iestādījuši! Tā arī izdarīja. Tagadējā Renču dārza vietā izauga 24 ozoli, no kuriem saglabājies 21. Lai gan visi ir viena vecuma, viens ir krietni iespaidīgāks par pārējiem, jo aug uz āderes.

Sāk ar lazdu dzīvžogu
Skrastiņu ģimene šajā vietā dzīvo kopš 80. gadu vidus. Tolaik te auga vienīgi varenie ozoli, taču kaimiņu kūts un citas saimniecības ēkas bija redzamas kā uz delnas gan no mājas, gan ceļa, pa kuru ciematā iebrauc katrs Burtnieku iedzīvotājs un viesis. Lai aizsegtu neglīto skatu, pirmās iestādīja lazdas, jo tās ātri aug. Sākumā pašu dārzs tapa lēnām, jo lielāko daļu laika aizņēma algotais darbs. Kad 90. gados izjuka lielsaimniecības un tika likvidēta daiļdārznieka štata vieta Burtniekos, ģimene izveidoja saimniecību Renči, lai audzētu stādus. Sākumā stādaudzētava aizņēma lielāko daļu tagadējā daiļdārza un dekoratīvie stādījumi bija tikai ap māju. Vēlāk Renči ieguva vēl hektāru otrpus ceļam, un agrāk iekoptā zeme tika pārvērsta paraugdārzā, lai pircēji var redzēt, kādi izskatās iecerētie augi, kad tie ir pastiepušies un sakuplojoši. Dārzu var aplūkot dažādos gadalaikos. Ekskursantu grupas šeit ir ierasta parādība, apmeklētāji ierodas ne tikai pēc stādiem, bet arī pēc idejām un zināšanām.
 
Klūgu pinumi un baļķēni
Uzmanību piesaista tas, ka lielāko daļu dobju apjož klūgu pinumi, dēlīši, baļķēni vai pat akmeņi. Skoloti dārzu projektētāji gan neiesaka paaugstinātas dobju malas, jo gar tām grūti nopļaut zāli, taču Zenta un Vita atradušas savu risinājumu. Gar malām seklā, pļaujmašīnas riteņa platuma grāvītī ieber tīru kūdru, un tajā neaug pilnīgi nekas. Atdurtām, bet neiežogotām dobēm esot nelāgs niķis pārvietoties, arvien samazinot zāliena platību.
Lai varētu ērti nopļaut, kūdru izmanto arī atsevišķi augošo koku apdobēm, tomēr lielākā daļa dekoratīvo un augļu koku iekļauti citu stādījumu grupās, un tad ap to stumbriem nevajag pļaut. Arī ogulāji, piemēram, jāņogas, lieliski iederas dekoratīvajās dobēs.
Pēc saimnieces domām, malām vislabāk noder impregnēti baļķēni, taču dažviet – klūgu žodziņi. Lai, klūgas griežot, nav jāložņā pa krūmiem un grāvjiem, ražojošajā daļā aug īpaši kārkli, ko ik rudeni nocērp līdz zemei. Pietiek zedeņu žogiem, aizslietņiem neglītākas vietas, piemēram, atkritumu tvertnes, nomaskēšanai un dažādiem dekoratīviem pinumiem.
Egļu baļķēni apjož arī divas iespaidīga lieluma komposta kaudzes. Komposts tiek papildināts vienīgi ar pelniem, un iznāk labu labais mēslojums. “Nopirkt kūtsmēslus divu hektāru platībai būtu naudas bēršana zemē,” uzskata saimnieces.

Griež lapas, skujas un daudz ko citu
Renču saimnieces ir izslavētas floristes. Telpu un galdu dekorus kāzām un citām svinībām pasūta no Ķoņu dzirnavām un Dikļu pils, viņas gatavo rotājumus apkaimes baznīcu altāriem, un sēru brīdī pēc vainagiem un pušķiem brauc pat no kaimiņu novadiem. Lai šī nodarbošanās būtu rentabla, dārzā aug daudz floristikā izmantojamu augu. Lielāko daļu teritorijas apjož divkāršs dzīvžogs: bārbeles – skaistumam, tūjas – regulārai cirpšanai. Arī baltegļu sudrabainie zari noder ikreiz, kad vajag skujas, Ziemassvētkos tiek nogrieztas pat egļu galotnes, taču koki kļūst arvien kuplāki un skaistāki. Lielās grupās aug mahonijas, rasaskrēsliņi, papardes, hostas, kreimenes, dažādas graudzāles – viss noder pušķiem un vainagiem.
Iespaidīgajā kolekcijā ir arī dažādi retumi, ieskaitot 25 gadus vecu sniegpārsliņu krūmu un kraukleni ar baltām ogām, kas iesējusies pati – laikam jau sarkanogu kraukleņu mutācija. Diezgan bagātas ir saldo pīlādžu, hostu, flokšu, dienziežu un saulrieteņu kolekcijas.
Par spīti milzīgajai dažādībai, dārzā valda formu un krāsu saskaņa. Kontrastējošu toņu augi vizuāli nenomāc, bet gan izceļ cits cita skaistumu. Zilgani sudrabainās baltegles ir ideāls fons sarkanlapu parūkkoka košajiem dzinumiem, pavasarī dzeltenās doronikas izceļas uz zilo omfeložu fona, bet hostu lapu baltās maliņas atdzīvina ikkatru ēnaināku stūri.
Par lielāko ēnaino dobi zem ozoliem un lazdām ir īpašs stāsts. Man nav laimējies to redzēt pavasara sīpolpuķu ziedēšanas laikā, bet ir dzirdētas atsauksmes, ka tā neatpaliek no Keikenkofas dārziem. Taču pat vasaras pilnziedā, kad līdzās smaržo rozes, priecē spožās kumeļpēdu lapas, hostu daudzveidība, astilbes un fitolaku vālītes. Savukārt pie mājas ziemeļu sienas papardes slejas teju vai cilvēka augumā, aktinīdijas piebērtas ar briestošiem augļiem un pat lielziedu mežvītenis zied kā traks.

Skaisto dārzu fotogrāfijās, tā plānojumu un labas idejas, ko vērts pārņemt meklējiet "Dārza Pasaules" janvāra numurā!